Berilijas keramika (berilija oksīds jeb BeO) tika izstrādāta 1950. gados kā kosmosa laikmeta tehniskais keramikas materiāls, un tas piedāvā unikālu īpašību kombināciju, kas nav sastopama nevienā citā keramikas materiālā. Tam ir īpaša termisko, dielektrisko un mehānisko īpašību kombinācija, kas padara to ļoti vēlamu izmantošanai elektroniskajās lietojumprogrammās. Šīs īpašības ir unikālas šim materiālam. BeO keramikai ir izcila izturība, īpaši zemi dielektrisko zudumu raksturlielumi, un tā vada siltumu efektīvāk nekā vairums metālu. Tas piedāvā lielāku siltumvadītspēju un zemāku dielektrisko konstanti papildus alumīnija oksīda labvēlīgajām fizikālajām un dielektriskajām īpašībām.

Tas ir ideāls materiāls lietojumiem, kuriem nepieciešama augsta siltuma izkliede, kā arī dielektriskā un mehāniskā izturība, pateicoties tā lieliskajai siltumvadītspējai. Tas ir īpaši piemērots izmantošanai kā diodes lāzers un pusvadītāju siltuma izlietne, kā arī ātrs siltuma pārneses līdzeklis miniatūrām shēmām un cieši noslēgtiem elektroniskiem mezgliem.

Tipiskas pakāpes

99% (siltuma vadītspēja 260 W/m·K)

99,5% (siltuma vadītspēja 285 W/m·K)

Tipiskas īpašības

Īpaši augsta siltumvadītspēja

Augsta kušanas temperatūra

Augsta izturība

Lieliska elektriskā izolācija

Laba ķīmiskā un termiskā stabilitāte

Zema dielektriskā konstante

Zems dielektrisko zudumu tangenss

Tipiski pielietojumi

Integrētās shēmas

Lieljaudas elektronika

Metalurģiskais tīģelis

Termopāra aizsargapvalks